Es nežēlojos. Dzīvi jāņem smejot. Tik, cik tā iemirdzas. Kā garāmejot. – tā teicis Imants Ziedonis. Vispār man Imants patīk, viņa dzeja liek domāt un aizdomāties. Vienmēr lasot Imantu es smaidu un prātā man simtiem domu skrien. Kādreiz, bet rindas atbilst arī mūsdienām. Šodiena, rītdienai un arī vakardienai. Katrs teikums atsevišķi un visi kopā.
Teiktu par sevi – garāmejot. Tik ļoti daudzas lietas pēkšņi uztveru kā kaut ko pie sevis nesaistītu un sev vienkārši blakus. Garāmejot tam pieskaros un ar to man pietiek. Un šobrīd tas vieglprātīgi notiek visā iespējamā viedā. Pat attiecību posmā. Tomēr nežēlojos [muļķības, žēlojos gan], nu vismaz nemēģinu to darīt bieži. Toties smejot, smejot es dzīvi ņemu. Jo smiekli paildzina dzīvi un smaidā var kāds iemīlēties. Un vai nav lieliski, ka kāds iemīlētos manā smaidā un smieklos?! Pielipināšu arī viņam šos smieklus. Redz, atkal man tās sarunas par vīriešiem aizgāja. Nelabojama, esmu tik ļoti nelabojama. Bet gribēju tikai par Imantu parunāt. Toties galvā kārtējo reizi vīrieši, bet ne jau, lai stāstītu par viņiem. Šoreiz par to kā viņi uztver mani.
Interesanti kā viņi redz mani no malas? Man sāk likties, ka viņi no malas redz mani kaut kā savādāk nekā es cenšos sevi pozicionēt. Pēdējos mēnešus esmu pārliecinājusies, ka man vajag mainīt kādu savu šķautni, lai vīrieši mani uztvertu nopietnāk. Jo šobrīd visas tikšanās beidzas vienādi, visas sarunas risinās vienādi, visas tēmas ir vienādas. Tikai sev neesmu pajautājusi – vai es to gribu tā. Viela pārdomām, dziļām pārdomām.
No Comments on "Es nežēlojos. Dzīvi jāņem smejot. Tik, cik tā iemirdzas. Kā garāmejot."