Par visu un dažreiz par neko

ASSa

Sajūtu, ka būs pavasaris. Dēļ putniem. Tie čivina kokos un krūms. Tad aizdomājos, kas man saistās ar pavasari. Pašas pirmās atmiņas – puķes. Jau no mazotnes, pirmo, ko meklēju kā pavasara vēstnesi bija sniegpulkstenītes. Atceros kā maziņa skrēju jau no 1.marta skatīties visā dārzā, ar cerību sirdī, ka tik puķītes būs izlīdušas. Un ziniet, tas prieks, kad tās tur bija – neaprakstāms. Tajā brīdī es savā sirdī atvēru pavasari. Šajā ziņā nekas arī nav mainījies, man vēl joprojām patīk meklēt pirmos pavasara vēstnešu. Lai gan nav vairs dārza un es to nedaru no 1.marta, tomēr vienmēr, kad sāku ar visām maņām sajust pavsari, lūkojos daudz apkārt meklējot sniegpulkstenītes.
Un otrais vienmēr bija kaķi. Smieklīgi, vai ne?! Bet tiešām saistās ar kaķiem, jo tie vienmēr pavasaros sāka savu meklēšanos un bļāva pie logiem. Īpaši to atceros tāpēc, ka tad mam bija iepriekšējais kaķies – runcis. Un tad tik bija jautrība naktīs, kad viņš gāja gar logiem bļaudams. Bet tomēr tas bija mīļi arī. Šobrīd, kad manā blakus ir kaķene, tad pagaidām klusums no viņas [tas tāpēc, ka viņa vēl parāk maziņa].
Bet tomēr, es kaut kā sajūtu pavasari. Un vispār man arī prasās pēc pavasara. Man atkal gribas sauli redzēt spēlējamies uz savām skropstām un pamosties no tā, ka sestdienā saule iespīd sejā. Un vēl ķert pirmo kārtīgo iedegumu. Kādreiz tik elementāri bija iedegt, viena diena saulē un jau vakarā pleci sarkani. Šobrīd nezinu vai vainīgs pie tā vecums vai arī saule?!
Vispār man šovakar vajadzētu tik daudz lietu padarīt, bet galīgi nav vēlēšanās un arī nekādu jaunu ideju. Atlikšu visu uz rītu, kā mēdz teikt – rīts gudrāks par vakaru.
Šis teiciens man bieži atgādina dažādu attiecību kuriozus. Vienmēr kad ar draudzenēm pārrunājm attiecību jautājumus [nu manā gadījumā tas būtu attiecību neesamību vai kārtējo "fail" stāstiņu] kāda no mums izmet – rīts gudrāks par vakaru, nav ko stresot. Bet bieži tā arī ir, kad vakarā jau simtiem domu izdomāts un dažādas muļķības ir galvā, tad no rīta pēc nakts miera, sapņiem un zemapziņas darba, viss liekas labāk un vieglāk izspriest visus jautājumus. Es vismaz uz to vienmēr varu paļauties.
Šodien sanāca aizdomāties [man laikam jābeidz aizdomāties par dažādām tēmām] par to kā mēs vērtējam cilvēku un pēc kā mēs vērtējam. Un es zinu, ka viens cilvēks lasīs šo rakstu [nē, tas nav pēc Tava zvana]. Ilgi domāju pēc kā es vērtēju cilvēkus. Atceros, ka kādreiz strikti teicu – izskatu nevērtēju, jo man jau galvenais ir tas, kas ir iekšā un garīgā pasaule. Tieši tajā laikā arī sanāca, satikt daudz dažādus cilvēkus. Tagad zinu, ka izskats nav galvenais, jo tas gadiem ejot mainās, bet raksturs paliek tāds pats. Tomēr arī izskatam ir nozīme, jo dažreiz jau cilvēki mums iepatīkas pirmais vizuāli. Ne jau vienmēr vispirms ir sarunas. Un tad es padomāju par to variantu, kad vispirms ir sarunas un tikai tad vizuālais. Ah, tad man vienmēr gribas aizdomāties par Emīlu. Tas ir vienīgais cilvēks, ko es nemūžam nespētu vērtēt pēc izskata, bet tikai pēc viņa dvēseles. Tad man vienmēr nāk prātā, kā mēs abi sēdējām līdz kādiem 3iem vai 4iem skype, jo nevarējām pārstāt pļāpāt viens ar otru. Vai vēl labāk zvans naktī – čau! Es te tā skaitu zvaigznes un domāju vai Tu guli? [vai arī mani nakts zvani viņam - Čau, es te piedzērusies uz mājām eju - parunājamies?] Visi šie zvani vienmēr bija smieklu pilni, jo ne viens ne otrs nebija laimīgs par tādu nakts zvanu, bet mēs abi tā darījām Zvanījām viens otram. Šobrīd mēs esam labi un zvanam tikai pa dienu, vai arī vēlu vakarā [vismaz es vēl tā daru]. Tieši tādi, es ieguvu sev lielisku draugu. Pirmo reizi, kad sanāca tikties, man liekas viņš kā mazs sklas puka kautrējās, bet pēc tam atzinās, ka ņemot vērā to kā mēs runājāmies pirms tam ir saprati, ka esmu dzīvē tāda pati. Toreiz tā bija vēla nakts, jo man lekcijas bija biegušās, viņam skola bija biegusies un āra bija ļoti auksts, bet mēs divas stundas nostaigājāmies pa naksnīgo Vecrīgu. Jā, viņš ir vienīgais, kur nekad nespētu vērtēt pēc izskata. Interesanti kā vērtē cilvēki mani? Nē, labāk tomēr nezināt, es zinu kā mani vērtē. To esmu jau no daudziem dzirdējusi [vai arī lasījusi] un bieži daudzi kļūdās. Bet nu ko darīt, ja es pati esmu divi vienā, kļūdīties var
Bet vispār par nosaukumu, savādāk, es te tik beru tēmu pēc tēmas, bet nosaukums par grēcinieci un svēto. Tas laikam pilnībā atbilst man – kā grēciniece tā svētā varu būt. Un daudzi tam piekritīs. Es neesmu viena un tomēr esmu. Bet šoreiz nosaukuma tēmu neiztirzāšu, lai tas paliek citai dienai, kad man gribēsies analizēt sevi.

Saldu dusu mīlīši un neaizmirstiet, ka vēl ir ziema. Izgulieties labi

Trackback URL