Un arī es par sevi nezinu neko. Šodien man šķiet, ka es sevi nepazīstu. Visi nedēļas notikumi man lika uz sevi paskatīties no malas. Vai tiešām es esmu tas cilvēks par ko uzdodos?
Pasaule mainās…
Jā, pasaulei mainās un tai līdzi arī cilvēki…
Tā kā neesmu attiecībās varu atļauties staigāt pa randiņiem, flirtēt uz nebēdu, kā arī ļauties jaunas iepazīšanās. Līdz ar to ir iespēja iepazīt dažāda vecuma, slāņa un rakstura vīriešus, te arī sākas mans pārsteigums.
Ja atceros sevi pirms kādiem diviem gadiem, tad iešana uz randiņu ar tikko iepazītu vīrieti bija pašsaprotama un ļoti normāla lieta. Kino, kafejnīca, pastaiga, pasākuma apmeklēšana un dažāda veida randiņi. Varēja iepazīt otru sarunās, redzēt dzīvē un galu galā saprast vai vēlas kaut ko tālejošu. Tad šobrīd esmu šokēta par to, kas notiek ar mūsdienu vīriešiem un viņu izpratni par attiecību veidošanu, randiņiem un iepazīšanos.
Šobrīd tas viss ir pilnībā pārvērties. Komunikācija notiek internetā un vīrietis vēlas satikt sievieti tikai, lai būtu sekss. Par aicināšanu uz randiņu nemaz nav runas, tiek uzreiz piedāvāts braukt pie viņa uz dzīvokli [labākajā gadījumā] vai arī viņa piedāvājums palikt pie sievietes. Galvenais vīrietim tikt pie tikko iepazītas sievietes kailfoto [un nedod dievs, ja tāda nav], parunāties par seksu un uzzināt visu viņas seksuālo dzīvi [ar ko, kādās pozās, cik bieži, ilgi, dziļi un tādā garā jautājumi] un tad uzreiz mesties gultā [vai mašīnā, vai pie dabas, vai pat īrēt viesnīcu]. Par šampanieti, puķēm un kādu šokolādi var aizmirst pilnībā, tā ir liekas naudas tērēšana. Jo viss jau izrunāts internetā un ko tad vairāk [zini cik viņam gadu, ko viņš dara vai nedara un cik viņam garš - ar to vienmēr jāpalielās]. Kā arī vairums šobrīd jau iepriekš brīdina, ka prezervatīvu nelietos, jo tas spiežot viņa locekli, neesot ērts un visādi citādi bez maz nodarot viņam sāpes [un vēl visādi brīnumi par prezervatīvu kaitīgo ietekmi uz vīrieti], bet tas jau nekas, ka viņš nekad nav bijis pārbaudīties un domā, ka ar pārtraukto metodi ir tik pat droši kā ar prezervatīvu un stāvoklī jau palikt nevarot. Pat tā komunikācijas, ka norisinās internetā ir prasta un nekāda. Gramatika tiek aizmirsta un pēc aizrādījuma seko attaisnošanās, ka dzīvē viņš jau to izmantojot, bet internetā jau neesot vajadzība [kā tad un man jāpielieto visas zināšanas, lai izlasītu to murgu, ko viņš raksta]. Jo diemžēl vairums vīriešu ir bez interesēm un hobijiem. Daudzi jau uzreiz atzīstas, ka vēlas tikai un vienīgi intīmas attiecības [jo tā taču ir vieglāk], kad satiekas izdara visu un katrs uz savu pusi. Liekas, ka nekas cits viņus vairs vispār neinteresē. Tad man rodas jautājums – kas noticis ar mūsdienu vīriešiem?
Vai tiešām dzimumu vienlīdzība ir nojaukusi to barjeru un atļāvusi vīrietim uzvesties tā un sievieti redzēt tikai kā savu vajadzibu apmierināšas objektu?
Kur slēpjas šī absurdā rīcība?
Protams, nevar visus vīriešu bāzt vienā maisā un teikt – cūkas jūs tādi. Ir jau arī palikuši normāli vīrieši, tomēr to skaits sarūk un ļoti strauji.
Es nežēlojos. Dzīvi jāņem smejot. Tik, cik tā iemirdzas. Kā garāmejot.
Es nežēlojos. Dzīvi jāņem smejot. Tik, cik tā iemirdzas. Kā garāmejot. – tā teicis Imants Ziedonis. Vispār man Imants patīk, viņa dzeja liek domāt un aizdomāties. Vienmēr lasot Imantu es smaidu un prātā man simtiem domu skrien. Kādreiz, bet rindas atbilst arī mūsdienām. Šodiena, rītdienai un arī vakardienai. Katrs teikums atsevišķi un visi kopā.
Teiktu par sevi – garāmejot. Tik ļoti daudzas lietas pēkšņi uztveru kā kaut ko pie sevis nesaistītu un sev vienkārši blakus. Garāmejot tam pieskaros un ar to man pietiek. Un šobrīd tas vieglprātīgi notiek visā iespējamā viedā. Pat attiecību posmā. Tomēr nežēlojos [muļķības, žēlojos gan], nu vismaz nemēģinu to darīt bieži. Toties smejot, smejot es dzīvi ņemu. Jo smiekli paildzina dzīvi un smaidā var kāds iemīlēties. Un vai nav lieliski, ka kāds iemīlētos manā smaidā un smieklos?! Pielipināšu arī viņam šos smieklus. Redz, atkal man tās sarunas par vīriešiem aizgāja. Nelabojama, esmu tik ļoti nelabojama. Bet gribēju tikai par Imantu parunāt. Toties galvā kārtējo reizi vīrieši, bet ne jau, lai stāstītu par viņiem. Šoreiz par to kā viņi uztver mani.
Interesanti kā viņi redz mani no malas? Man sāk likties, ka viņi no malas redz mani kaut kā savādāk nekā es cenšos sevi pozicionēt. Pēdējos mēnešus esmu pārliecinājusies, ka man vajag mainīt kādu savu šķautni, lai vīrieši mani uztvertu nopietnāk. Jo šobrīd visas tikšanās beidzas vienādi, visas sarunas risinās vienādi, visas tēmas ir vienādas. Tikai sev neesmu pajautājusi – vai es to gribu tā. Viela pārdomām, dziļām pārdomām.
Mēs neatceramies dienas, bet atceramies brīžus. /Cezars Pavī/
Šobrīd darbos līdz ausīm. Pasākumi, projekti un vēl jāpārraksta kvalifikācijas prakses atskaites. Liekas, ka drīzumā atkal pa naktīm sākšu strādāt, bet man pietrūkst to laiku, kad tā bija. Un tad man prātā ienāk – dienas skrien kā stirnas un nenāk atpakaļ. Trakākais, ka katrs darbs ir pilnībā nesaistīts ar otru, tāpēc jāiemācās fokusēt uzmanība ļoti krasi no vienas lietas uz otru.
Tomēr, kas gan būtu mans raksts, ja neiestieptu šeit kaut kādas attiecības ar vīriešiem. Nu pilnīgi nejēdzīgi tas būtu un neizskatītos pēc manis. Bet man nav ko stāstīt, nē nu ir jau ir [būtu jocīgi, ja tiešām nebūtu], bet vai tik nozīmīgi, lai būtu šeit šajā lapā. Viens, otrs, trešais, ceturtais un tā es varētu turpināt [jā, jā esmu izlaidīga, to jau zinu], bet ko man par viņiem rakstīt? Ko stāstīt? Kā raksturot? Nezinu, pilnībā nezinu. Tikai viens varētu būt šīs lappuses vērts, tas mazais puisītis, ko iepazinusi esmu. Bet es sevī nejūtu pārliecību, ka man ilgi būs pacietība ņemties ar vīrieti, kas vēl pats nezina, ko vēlas no dzīves un kā aizpildīt savu laiku. Tāpēc šoreiz es paklusēšu. Nav ko ķengāt, ja es nezinu, par ko ķengāju.
Vienīgais par ko varu palielīties – esmu slavena, jo tiku uz tik daudz filmēšanām, ka mani pa TV jau sāk patstāvīgi rādīt. Es zināju, ka būšu zvaigzne 
Call me a sinner, call me a saint…
ASSa
Sajūtu, ka būs pavasaris. Dēļ putniem. Tie čivina kokos un krūms. Tad aizdomājos, kas man saistās ar pavasari. Pašas pirmās atmiņas – puķes. Jau no mazotnes, pirmo, ko meklēju kā pavasara vēstnesi bija sniegpulkstenītes. Atceros kā maziņa skrēju jau no 1.marta skatīties visā dārzā, ar cerību sirdī, ka tik puķītes būs izlīdušas. Un ziniet, tas prieks, kad tās tur bija – neaprakstāms. Tajā brīdī es savā sirdī atvēru pavasari. Šajā ziņā nekas arī nav mainījies, man vēl joprojām patīk meklēt pirmos pavasara vēstnešu. Lai gan nav vairs dārza un es to nedaru no 1.marta, tomēr vienmēr, kad sāku ar visām maņām sajust pavsari, lūkojos daudz apkārt meklējot sniegpulkstenītes.
Un otrais vienmēr bija kaķi. Smieklīgi, vai ne?! Bet tiešām saistās ar kaķiem, jo tie vienmēr pavasaros sāka savu meklēšanos un bļāva pie logiem. Īpaši to atceros tāpēc, ka tad mam bija iepriekšējais kaķies – runcis. Un tad tik bija jautrība naktīs, kad viņš gāja gar logiem bļaudams. Bet tomēr tas bija mīļi arī. Šobrīd, kad manā blakus ir kaķene, tad pagaidām klusums no viņas [tas tāpēc, ka viņa vēl parāk maziņa].
Bet tomēr, es kaut kā sajūtu pavasari. Un vispār man arī prasās pēc pavasara. Man atkal gribas sauli redzēt spēlējamies uz savām skropstām un pamosties no tā, ka sestdienā saule iespīd sejā. Un vēl ķert pirmo kārtīgo iedegumu. Kādreiz tik elementāri bija iedegt, viena diena saulē un jau vakarā pleci sarkani. Šobrīd nezinu vai vainīgs pie tā vecums vai arī saule?!
Vispār man šovakar vajadzētu tik daudz lietu padarīt, bet galīgi nav vēlēšanās un arī nekādu jaunu ideju. Atlikšu visu uz rītu, kā mēdz teikt – rīts gudrāks par vakaru.
Šis teiciens man bieži atgādina dažādu attiecību kuriozus. Vienmēr kad ar draudzenēm pārrunājm attiecību jautājumus [nu manā gadījumā tas būtu attiecību neesamību vai kārtējo "fail" stāstiņu] kāda no mums izmet – rīts gudrāks par vakaru, nav ko stresot. Bet bieži tā arī ir, kad vakarā jau simtiem domu izdomāts un dažādas muļķības ir galvā, tad no rīta pēc nakts miera, sapņiem un zemapziņas darba, viss liekas labāk un vieglāk izspriest visus jautājumus. Es vismaz uz to vienmēr varu paļauties.
Šodien sanāca aizdomāties [man laikam jābeidz aizdomāties par dažādām tēmām] par to kā mēs vērtējam cilvēku un pēc kā mēs vērtējam. Un es zinu, ka viens cilvēks lasīs šo rakstu [nē, tas nav pēc Tava zvana]. Ilgi domāju pēc kā es vērtēju cilvēkus. Atceros, ka kādreiz strikti teicu – izskatu nevērtēju, jo man jau galvenais ir tas, kas ir iekšā un garīgā pasaule. Tieši tajā laikā arī sanāca, satikt daudz dažādus cilvēkus. Tagad zinu, ka izskats nav galvenais, jo tas gadiem ejot mainās, bet raksturs paliek tāds pats. Tomēr arī izskatam ir nozīme, jo dažreiz jau cilvēki mums iepatīkas pirmais vizuāli. Ne jau vienmēr vispirms ir sarunas. Un tad es padomāju par to variantu, kad vispirms ir sarunas un tikai tad vizuālais. Ah, tad man vienmēr gribas aizdomāties par Emīlu. Tas ir vienīgais cilvēks, ko es nemūžam nespētu vērtēt pēc izskata, bet tikai pēc viņa dvēseles. Tad man vienmēr nāk prātā, kā mēs abi sēdējām līdz kādiem 3iem vai 4iem skype, jo nevarējām pārstāt pļāpāt viens ar otru. Vai vēl labāk zvans naktī – čau! Es te tā skaitu zvaigznes un domāju vai Tu guli? [vai arī mani nakts zvani viņam - Čau, es te piedzērusies uz mājām eju - parunājamies?] Visi šie zvani vienmēr bija smieklu pilni, jo ne viens ne otrs nebija laimīgs par tādu nakts zvanu, bet mēs abi tā darījām 
Zvanījām viens otram. Šobrīd mēs esam labi un zvanam tikai pa dienu, vai arī vēlu vakarā [vismaz es vēl tā daru]. Tieši tādi, es ieguvu sev lielisku draugu. Pirmo reizi, kad sanāca tikties, man liekas viņš kā mazs sklas puka kautrējās, bet pēc tam atzinās, ka ņemot vērā to kā mēs runājāmies pirms tam ir saprati, ka esmu dzīvē tāda pati. Toreiz tā bija vēla nakts, jo man lekcijas bija biegušās, viņam skola bija biegusies un āra bija ļoti auksts, bet mēs divas stundas nostaigājāmies pa naksnīgo Vecrīgu. Jā, viņš ir vienīgais, kur nekad nespētu vērtēt pēc izskata. Interesanti kā vērtē cilvēki mani? Nē, labāk tomēr nezināt, es zinu kā mani vērtē. To esmu jau no daudziem dzirdējusi [vai arī lasījusi] un bieži daudzi kļūdās. Bet nu ko darīt, ja es pati esmu divi vienā, kļūdīties var
Bet vispār par nosaukumu, savādāk, es te tik beru tēmu pēc tēmas, bet nosaukums par grēcinieci un svēto. Tas laikam pilnībā atbilst man – kā grēciniece tā svētā varu būt. Un daudzi tam piekritīs. Es neesmu viena un tomēr esmu. Bet šoreiz nosaukuma tēmu neiztirzāšu, lai tas paliek citai dienai, kad man gribēsies analizēt sevi.
Saldu dusu mīlīši un neaizmirstiet, ka vēl ir ziema. Izgulieties labi 
